Par baleta mākslas neredzamo pusi un izdienas pensijām (Jana Milbreta - LNOB Baleta neatkarīgā arodbiedrība).
Vērojot aktuālās publiskās diskusijas par izdienas pensijām, kļūst skaidrs, ka daudziem rodas jautājums: kādēļ baletdejotājiem tās pienākas, bet citiem ne?
Tas ir pilnīgi saprotams — reti kurš zina ko vairāk par baleta profesiju, kā vien to, ko redzējis, sēdēdams Latvijas Nacionālās operas un baleta skatītāju zālē. Mēs redzam mākslu: skaistus ķermeņus, kustību vieglumu un gūstam estētisku baudījumu.
Taču — vai spējam nojaust, kāda ir šī skaistuma un viegluma cena? Protams, ne tā, kuru samaksājām par biļetēm, bet gan tā, kuru samaksājuši paši baleta mākslinieki, lai savu darbu pārvērstu estētiskā pieredzē.
Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) ir vienīgā iestāde Latvijā, kurā iespējams vērot profesionālas baleta izrādes. Tā ir mūsu nacionālā baleta vienīgā darbavieta — atšķirībā no Lietuvas, Igaunijas un citām Eiropas valstīm, kur baleta trupas darbojas vairākās pilsētās. Ir arī valstis, kurās balets vispār nav pārstāvēts.
Neapšaubāmi, LNOB ēkas uzturēšana un tās darbinieku atalgojums valstij izmaksā dārgi. Taču mēs varam lepoties, ka mums ir šāda kultūras meka — vieta, kur māksla satiekas ar tradīciju, profesionalitāti un nacionālo identitāti.
Protams, ir cilvēki, kuri kultūru nepatērē, un šis raksts nav veltīts viņiem. Taču tie, kuri apmeklē kultūras pasākumus, zina, ka tie sniedz garīgu un intelektuālu izaugsmi, paplašina redzesloku un veicina empātiju.
Tātad — kas atšķir baletdejotāju no citu profesiju pārstāvjiem?
Pirmkārt, lai apgūtu baletdejotāja profesiju, nepieciešami vismaz astoņi gadi mācību specializētā skolā, kurā audzēkņus uzņem jau ar priekšzināšanām — tātad vēl divi līdz trīs gadi sagatavošanās, līdzīgi kā medicīnas jomā.
Otrkārt, jau no desmit gadu vecuma baletdejotājam ir tikai viena brīvdiena nedēļā. Ģimenes izbraukumi, pasākumi, svētki, mielasti — aizmirstiet! Profesionālam baletdejotājam gada laikā ir aptuveni 100 brīvdienu, salīdzinot ar 150 brīvdienām citās profesijās. Turklāt 10–30 no šīm dienām tiek pavadītas treniņos bez atsevišķas samaksas. Vai citās profesijās cilvēki ir gatavi strādāt virsstundas un brīvdienās bez piemaksām, kompensācijām vai prēmijām?
Ja šādā režīmā tiek pavadīti aptuveni 20 karjeras gadi (neskaitot skolas laiku), kāds varētu būt ķermeņa nolietojums ap 40 gadu vecumu?
Treškārt, fiziskās un emocionālās slodzes ziņā baletdejotājs ir pielīdzināms elites klases sportistiem. Taču — kādu atalgojumu saņem šie sportisti? Turklāt baletdejotāju medicīniskā aprūpe ne tuvu nelīdzinās sportistu aprūpes sistēmai. Baletdejotājiem aiz kulisēm nesēž rezervisti, kas traumas gadījumā varētu viņus aizvietot izrādes laikā. Ledus uz kājām, atsāpinoša injekcija — un smaids sejā līdz priekškara aizvēršanai.
Ir vēl daudz citu argumentu, ko varētu minēt, taču šī platforma nav zinātniskās pētniecības konference. Šeit iespējams gūt tikai nelielu, virspusēju priekšstatu. Un, cerams, ka minētie fakti ir pietiekami, lai sabiedrība saprastu: baleta mākslinieki ziedo savu dzīvi un veselību mākslai, nesaņemot pretī ne tuvu to, ko būtu pelnījuši par nesavtīgu darbu.
Pašaizliedzīgs darbs ir nenovērtējams. Veselība — labākajā gadījumā atjaunojama par lielu naudu. Vai baletdejotāja izdienas pensija patiešām ir liela nauda un slogs valsts budžetam?
Paldies lasītājiem par veltīto laiku un, cerams, sapratni.
Jana Milbreta
LNOB Baleta neatkarīgās arodbiedrības priekšsēdētāja